Starptautisks līgums „Par invalīdu tiesībām” ANO Konvencija

Starptautisks līgums „Par invalīdu tiesībām” ANO Konvencija

Preambula

Valstis, kas ievēro šo līgumu,

a) piekrīt tam, ka brīvība un miers pasaulē ir svarīgi. Ir svarīgi, ka pret visiem cilvēkiem izturas taisnīgi. Pret visiem cilvēkiem jāizturas ar cieņu.

Visi cilvēki ir vērtīgi.

Visiem cilvēkiem ir vienādas tiesības un tās nevar atņemt.

Tas ir noteikts Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtos.

b) atzīst, ka Apvienoto Nāciju Organizācija citos likumos ir noteikusi, ka visiem cilvēkiem tiesības un brīvības

pieder bez atšķirībām,

c) apstiprina, ka visu cilvēku tiesības un brīvības ir savstarpēji saistītas un atkarīgas. Tās nav dalāmas.

Invalīdiem tiesības un brīvības ir jāizmanto bez diskriminācijas,

d) piekrīt citiem starptautiskajiem likumiem par cilvēku tiesībām.

Piekrīt starptautiskiem līgumiem par diskriminācijas likvidāciju pret dažādu rasu cilvēkiem un sievietēm. Piekrīt starptautiskiem līgumiem pret spīdzināšanu un nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu apiešanos un sodīšanu.

Atsaucas uz starptautiskiem līgumiem par bērna tiesībām.

Piekrīt starptautiskiem līgumiem par visu par

tādiem darba ņēmējiem un viņu ģimenes locekļiem, kuri brauc strādāt citās valstīs,

e) atzīst, ka invaliditātes jēdziens attīstās. Atzīst, ka

invaliditāte rodas tad, kad cilvēks, kurš kaut ko nespēj, saskaras ar šķēršļiem.

Šķēršļi ir attieksmes šķēršļi un apkārtējās vides šķēršļi.

Šķēršļi ierobežo vienlīdzīgas iespējas, lai cilvēks pilnvērtīgi līdzdarbotos sabiedrības dzīvē,

f) atzīst, ka tas, kas bija noteikts Pasaules rīcības programmā attiecībā uz invalīdiem un

Paraugnoteikumos par vienlīdzīgu iespēju

nodrošināšanu invalīdiem ir svarīgi, lai turpinātu nodrošināt vienlīdzīgas iespējas invalīdiem,

g) uzsver, ka ar invaliditāti saistītie jautājumi ir jāiekļauj attīstības plānos ilgam laikam,

h) atzīst, ka jebkāda diskriminācija invaliditātes dēļ ir cilvēka cieņas un vērtības aizskārums,

i) atzīst, ka invalīdi ir dažādi,

j) atzīst, ka ir jāaizsargā invalīdu cilvēktiesības.

Jāaizsargā arī to invalīdu cilvēktiesības, kuriem ir vajadzīgs lielāks atbalsts,

k) uztraucās, ka invalīdi visu laiku saskaras ar šķēršļiem, kas liedz piedalīties sabiedrības dzīvē.

Uztraucās, ka visā pasaulē tiek pārkāptas invalīdu cilvēktiesības,

l) atzīst sadarbību starp dažādām pasaules valstīm, lai uzlabotu invalīdu dzīves apstākļus,

m) atzīst, ka invalīdi dod un var dot ieguldījumu sabiedrībā, kurā dzīvo,

o) uzskata, ka invalīdiem vajag aktīvi iesaistīties lēmumu pieņemšanas procesos attiecībā uz dažādiem plāniem. Arī uz tādiem plāniem, kas tieši attiecas uz invalīdiem,

p) uztraucās par grūtībām, ar kurām sastopas invalīdi, kuri tiek pakļauti diskriminācijai. Diskriminācija var būt dažāda.

Tā var būt pēc rases vai ādas krāsas. Tā var būt pēc dzimuma vai valodas.

Tā var būt pēc ticības un uzskatiem par politiku vai citām lietām.

Tā var būt par cilvēka piederību pie konkrētas valsts vai par cilvēka izcelsmi.

Tā var būt par to, cik cilvēks ir bagāts. Diskriminēt var arī vecuma dēļ,

q) atzīst, ka sievietes un meitenes ar invaliditāti var ciest no vardarbības vairāk. No vardarbības var ciest mājās un ārpus tām.

Viņas var gūt vairāk traumu.

Sievietes un meitenes var vairāk tikt izmantotas ļaunprātīgi. Pret viņām biežāk izturas slikti un var vairāk ekspluatēt,

r) atzīst, ka bērniem invalīdiem ir jānodrošina visas cilvēktiesības un pamatbrīvības, tāpat kā citiem

bērniem. Atgādina, ka dalībvalstīm ir pienākumi, ko nosaka starptautiskais līgums par bērna tiesībām,

s) uzsver, ka dzimumu līdztiesības princips ir svarīgs, lai invalīdi varētu izmantot cilvēktiesības un

pamatbrīvības,

t) uzsver faktu, ka ļoti daudzi invalīdi dzīvo nabadzībā.

Atzīst, ka ir ļoti svarīgi novērst nabadzības slikto ietekmi uz invalīdiem,

u) ņem vērā, ka invalīdu aizsardzībai ir nepieciešams miers un drošība, par ko cīnās Apvienoto Nāciju Organizācija. Ir svarīgi ievērot cilvēktiesību dokumentus.

Īpaši svarīgi tas ir kara laikā un tad, kad viena valsts iebrūk otrā valstī,

v) atzīst to, ka invalīdiem ir svarīgi, lai visa vide būtu

pieejama invalīdiem. Tas vajadzīgs tāpēc, lai invalīdi varētu izmantot visas cilvēktiesības un pamatbrīvības,

w) apzinās, ka ikvienam cilvēkam ir jāievēro cilvēktiesības un jācīnās lai citi arī ievēro cilvēktiesības,

x) ir pārliecinātas, ka ģimene ir ļoti svarīga sabiedrībā. Ģimenei ir tiesības uz sabiedrības un valsts aizsardzību. Ģimenēm, kurās ir invalīdi, vajag saņemt nepieciešamo aizsardzību un palīdzību.

Palīdzība ir vajadzīga, lai invalīdi var izmantot savas tiesības,

y) ir pārliecinātas, ka šis līgums būs ļoti svarīgs, lai uzlabotu invalīdu stāvokli. Lai invalīdi iesaistītos sabiedrības dzīvē visās jomās un visās valstīs,

vienojās par :

1.pants. Mērķis

Šī starptautiskā llīguma mērķis ir darīt visu, lai visi invalīdi varētu izmantot visas cilvēktiesības un pamatbrīvības.

Līguma mērķis ir veicināt arī to, ka invalīdus ciena.

Invalīdi ir cilvēki, kuriem ir ilgstoši traucējumi.

Traucējumi var būt fiziski, garīgi, intelektuāli vai maņu traucējumi. Šie traucējumi kopā ar citiem šķēršļiem var apgrūtināt cilvēku dzīvi sabiedrībā.

2.pants. Definīcijas

Šajā līgumā:

* vārds “komunikācija” ietver visu, kas ir saistīts ar cilvēka spēju sazināties.

Ar vārdu “komunikācija” saprot valodu vai tekstu.

Tas ietver arī Braila rakstu neredzīgajiem. Tas ietver arī taustes vai dažāda lieluma burtu izmantošanu.

Tas ietver arī dažādu tehnisku palīglīdzekļu izmantošanu.

Ar vārdu “komunikācija” saprot arī to, ka kāds lasa priekšā;

* ar vārdu “valoda” saprot runas valodu un zīmju valodu. Saprot arī citas ar runu nesaistītas valodas;

* “diskriminācija invaliditātes dēļ” nozīmē to, ka pret cilvēku izturas savādāk nekā pret citiem, tāpēc, ka viņš ir

invalīds. Tas nozīmē arī to, ka invalīds nevar izmantot visas savas cilvēktiesības un pamatbrīvības tāpat kā visi citi.

Tā ietver visas diskriminācijas formas;

* “saprātīgs pielāgojums” nozīmē vajadzīgās izmaiņas, lai nodrošinātu, ka invalīdi var izmantot visas cilvēktiesības un

pamatbrīvības tāpat kā citi cilvēki;

Izmaiņām jāatbilst konkrētām invalīda vajadzībām. Izmaiņas nevar būt ļoti lielas un ļoti dārgas;

* “universālais dizains” nozīmē to, ka produktiem, videi, programmām un pakalpojumiem ir jābūt tādiem, lai to varētu izmantot visi cilvēki bez pielāgošanas. “Universālais dizains” nozīmē arī invalīdiem paredzētas atbalsta ierīces.

3.pants. Vispārējie principi

Šis starptautiskais līgums ievēro to, ka:

a) cilvēkam ir sava cieņa, personīga patstāvība.

Cilvēkam ir personīgās izvēles brīvība, un ka cilvēks ir neatkarīgs,

b) diskriminācija ir aizliegta,

c) invalīdiem ir svarīgi iekļauties sabiedrībā,

d) invalīdi ir jāciena. Cilvēki ir dažādi. Arī dažādi cilvēki jāciena,

e) visiem ir vienādas iespējas,

f) pieejamība ir svarīga,

g) vīrieši un sievietes ir vienlīdzīgi,

h) bērniem invalīdiem ir iespējas attīstīties. Bērnam invalīdam ir tiesības būt pašam.

4.pants. Vispārējās saistības

1. Dalībvalstis apņemas darīt visu, lai invalīdi varētu pilnībā īstenot visas cilvēktiesības un pamatbrīvības.

Lai invalīdi netiktu diskriminēti. Tāpēc dalībvalstis apņemas:

a) pieņemt vajadzīgus likumus. Veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai īstenotu šo starptautisko līgumu;

b) ja vajag, atcelt vecos likumus, kas rada invalīdu

diskrimināciju. Veikt pasākumus, lai mainītu paražas un praksi;

c) ņemt vērā invalīdu cilvēktiesību aizstāvību visos plānos;

d) nedarīt neko tādu, kas ir pret šo starptautisko līgumu. Darīt visu, lai valsts iestādes rīkotos saskaņā ar šo starptautisko līgumu;

e) veikt visu, lai likvidētu diskrimināciju invaliditātes dēļ.

Vienalga vai to dara kāds cilvēks, organizācija vai uzņēmums;

f) uzņemties vai veicināt to, lai visas preces vai pakalpojumus varētu izmantot visi cilvēki.

Lai tos vajadzētu mazāk pielāgot un tie mazāk maksātu;

g) veikt vai veicināt invalīdiem vajadzīgu lietu ražošanu. Lai invalīdi par vajadzīgajām lietām varētu samaksāt.

Vajadzīgās lietas ir pārvietošanās līdzekļi un citas ierīces;

h) informēt invalīdus saprotamā veidā par pārvietošanās palīglīdzekļiem, ierīcēm un atbalsta tehnoloģijām.

Arī par citiem palīdzības un atbalsta pakalpojumiem;

i) veicināt to darbinieku apmācību, kuri strādā ar

invalīdiem. Mācīt darbiniekus par šajā starptautiskajā līgumā noteiktajām tiesībām.

2. Dalībvalstis apņemas darīt visu, lai panāktu visu cilvēka tiesību ievērošanu.

Tas attiecas uz ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām.

Katra dalībvalstij ir jāizmanto visi pieejamie resursi. Ja nepieciešams, valstīm ir savā starpā jāsadarbojas.

3. Dalībvalstīm ir jāsadarbojas ar invalīdiem tad, kad gatavo jaunus likumus. Jāsadarbojas tad, kad sagatavo dažādus

plānus.

Jāsadarbojas tad, kad pieņem jebkādus lēmumus par jautājumiem, kas attiecas uz invalīdiem.

Jāsadarbojas arī ar bērniem invalīdiem, vai viņu pārstāvošo organizāciju.

4. Valstis var darīt vairāk kā ir teikts šajā starptautiskajā līgumā, lai sekmētu invalīdu tiesību īstenošanu.

Valstis nedrīkst atteikties kaut ko mainīt, ja ir cilvēktiesību un pamatbrīvību ierobežojumi, bet šajā līgumā šādas tiesības vai brīvības netiek atzītas vai ka tās ir atzītas mazākā mērā.

5. Šo starptautisko līgumu piemēro visās valstīs vai to daļās.

5.pants. Vienlīdzība un diskriminācijas aizliegums

1. Dalībvalstis atzīst, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma priekšā.

Visiem cilvēkiem ir tiesības uz vienādu likuma aizsardzību.

Visi cilvēki var vienlīdzīgi izmantot likumā paredzētās priekšrocības.

2. Dalībvalstis aizliedz jebkādu diskrimināciju invaliditātes dēļ.

Dalībvalstis garantē invalīdiem vienlīdzīgu tiesisko aizsardzību pret diskrimināciju jebkāda iemesla dēļ.

3. Dalībvalstis veic saprātīgus pielāgojumus, lai veicinātu vienlīdzību un likvidētu diskrimināciju.

4. Ja valstis dara ko īpašu, lai invalīdi būtu vienlīdzīgi ar citiem, tad šis starptautiskais līgums nesauc to par

diskrimināciju.

6.pants. Sievietes ar invaliditāti

1. Dalībvalstis atzīst, ka sievietes invalīdes un meitenes invalīdes tiek diskriminētas.

Dalībvalstis veic pasākumus, lai sievietes un meitenes varētu izmantot visas cilvēktiesības un pamatbrīvības, tāpat kā visi citi cilvēki.

2. Dalībvalstis dara visu, lai sievietes varētu attīstīties. Lai uzlabotos sieviešu stāvoklis.

Lai garantētu sievietēm šajā starptautiskajā līgumā noteiktās cilvēktiesības un pamatbrīvības.

7.pants. Bērni ar invaliditāti

1. Dalībvalstis dara visu, lai bērniem invalīdiem ir tādas pat cilvēktiesības un pamatbrīvības, kā visiem citiem bērniem.

2. Ir jāpieņem tādi lēmumi, kas bērniem ir vislabākie.

3. Dalībvalstis nodrošina, ka visi bērni invalīdi var brīvi runāt par sev svarīgām lietām.

Xxxxx invalīdu uzskatus ir jāņem vērā atbilstoši viņu vecumam. Dalībvalstīm ir jāpalīdz viņiem paust savu viedokli.

8.pants. Izpratnes veidošana

1. Dalībvalstis apņemas ātri veikt pasākumus:

a) lai visiem būtu saprotams, kas ir invalīdi. Lai visi ievēro invalīdu cilvēktiesības.

Lai visi izturas pret invalīdiem ar cieņu.

b) lai nedomātu par invalīdiem slikti.

Lai slikti neizturētos pret invalīdiem, arī veciem cilvēkiem un bērniem.

c) lai visi zinātu par invalīdu spējām un sasniegumiem.

Šiem pasākumiem ir jāietver:

a) sabiedrības informēšanu, lai:

i) visi cilvēki būtu atsaucīgi pret invalīdu tiesībām,

ii) visi cilvēki labāk iepazītu invalīdus.

Visi cilvēki saprastu invalīdu vajadzības,

iii) visi cilvēki redz ko invalīdi prot. Lai visi zina par invalīdu labām īpašībām. Lai visi cilvēki novērtē

invalīdus kā labus darbiniekus;

b) mācību iestādēs invalīdus cienītu, cienītu arī mazus bērnus;

c) žurnālisti stāstītu par invalīdiem, kā ir rakstīts šajā līgumā;

d) izveidotu mācību programmas par invalīdiem un viņu tiesībām.

9.pants. Pieejamība

1. Dalībvalstīm ir jāveic pasākumi, lai invalīdi varētu visur nokļūt un visu saprast. Lai invalīdi pilsētās un laukos var izmantot pakalpojumus, ko izmanto visi citi. Lai invalīdi varētu dzīvot neatkarīgi.

Pasākumi ir tādi, lai var saskatīt visādus šķēršļus un tos novērst.

Pasākumi attiecas uz :

a) mājām, ceļiem, transportu, skolām, slimnīcām un poliklīnikām, un darba vietām;

b) informācijas, sakaru un citiem pakalpojumiem, arī internetu un avārijas dienestiem.

2. Dalībvalstis veic arī tādus pasākumus, lai:

a) izstrādātu noteikumus par to, lai invalīdi varētu brīvi staigāt pa ēkām un citām vietām. Lai invalīdi varētu

izmantot visus pakalpojumus. Valsts skatītos, kā tas ir izdarīts.

b) nodrošinātu, ka visi ievēro invalīdu vajadzības;

c) nodrošinātu visiem apmācības par invalīdu vajadzībām ēkās, citās vietās un lai saņemtu pakalpojumus;

d) mājās un citās vietās, ko lieto visi cilvēki, informācija būtu neredzīgo valodā (Braila rakstā) un vieglā

valodā;

e) nodrošinātu invalīdiem palīgus, lai vieglāk nokļūtu ēkās un citās vietās.

Palīgi var būt pavadoņi, lasītāji, surdotulki.

f) veicinātu citu vajadzīgu palīdzību invalīdiem, lai viņi varētu saprast citus;

g) veicinātu, lai invalīdi var lietot jaunas sakaru iekārtas, datorus un internetu;

h) veicinātu, lai tiktu radītas un ražotas jaunas un lētas sakaru iekārtas un tehnika.

10.pants. Tiesības uz dzīvību

Dalībvalstis vēlreiz apstiprina, ka katram cilvēkam ir tiesības uz dzīvību. Dalībvalstis dara visu, lai invalīdi tās izmanto tāpat, kā visi citi.

11.pants. Riska situācijas un ārkārtas humānās situācijas

Dalībvalstis nodrošina invalīdiem aizsardzību un drošību briesmās, karā un dabas katastrofās. To nosaka Starptautiskie tiesību dokumenti

12.pants. Vienlīdzīga tiesībspējas atzīšana

1. Dalībvalstis vēlreiz apstiprina, ka invalīdiem ir tiesības kā visiem citiem cilvēkiem.

2. Dalībvalstis piekrīt, ka invalīdi var pieņemt lēmumus, kā visi citi cilvēki.

3. Dalībvalstis dara visu, lai invalīdiem būtu vajadzīgā palīdzība lēmumu pieņemšanā.

4. Dalībvalstīm jādara viss, lai invalīdi netiktu ļaunprātīgi izmantoti tad, kad kāds cits palīdz pieņemt lēmumus. Tas ir teikts starptautiskos dokumentos.

Ir jāievēro invalīda tiesības, griba un izvēle. Ir jābūt drošības garantijām.

Nedrīkst ļaunprātīgi izmantot invalīdu uzticību.

Pasākumiem, kas ierobežo invalīdu rīcību, ir jābūt atkarīgiem no invalīda spējām un vajadzībām.

Tādiem pasākumiem ir jābūt pēc iespējas īsāku laiku. Pasākumus jākontrolē iestādei, kas zina par invalīdu, vai tiesai.

Drošības garantijas ir atkarīgas no tā cik svarīgs ir pasākums invalīda dzīvē.

5. Dalībvalstis dara visu, lai invalīdiem būtu tiesības uz īpašumu un savu naudu.

Lai invalīdi varētu dabūt kredītu.

Dalībvalstis nodrošina, ka invalīdiem nelikumīgi neatņem īpašumu.

13.pants. Tiesas pieejamība

1. Dalībvalstis dara visu, lai invalīdi varētu iet uz tiesu.

Tiesām ir jābūt tādām, lai invalīdi tajās varētu runāt visos tiesas procesos. Arī izmeklēšanas laikā un pirms tiesas.

2. Dalībvalstis dara visu, lai tiesu darbinieki, policisti un cietumu darbinieku tiktu apmācīti par invalīdiem.

14.pants. Personas brīvība un neaizskaramība

1. Dalībvalstis dara visu, lai invalīdi, tāpat kā citi cilvēki:

a) izmanto tiesības, ka cilvēks ir brīvs un nav aizskarams;

b) nevar zaudēt savu brīvību.

Brīvību var atņemt tikai tad, ja ir pārkāpts likums. Nevar atņemt brīvību tikai tāpēc, ka cilvēks ir invalīds.

2. Ja invalīdam tiek atņemta brīvība, viņam ir tiesības uz garantijām, ko nosaka starptautiskie dokumenti.

Pret invalīdiem ir jāizturas tā, kā ir teikts šajā starptautiskajā līgumā. Jābūt saprātīgiem pielāgojumiem.

15.pants. Tiesības netikt pakļautam spīdzināšanai vai nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem

apiešanās un sodīšanas veidiem

1. Nevienu nedrīkst spīdzināt, mocīt, pazemot un sodīt. Bez cilvēka paša brīvas atļaujas nedrīkst ar cilvēku veikt medicīniskus un zinātniskus eksperimentus.

2. Dalībvalstis veic dažādus pasākumus, lai nepieļautu

invalīdu, tāpat kā visu citu cilvēku spīdzināšanu, mocīšanu, pazemošanu un sodīšanu.

16.pants. Tiesības netikt pakļautam ekspluatācijai, vardarbībai un ļaunprātīgai izmantošanai

1. Dalībvalstis dara visu, lai invalīdi mājās un ārpus tām

netiktu ekspluatēti. Lai pret invalīdiem neizturētos vardarbīgi. Lai invalīdus ļaunprātīgi neizmantotu.

Nedrīkst ļaunprātīgi izmantot arī dzimuma dēļ.

2. Dalībvalstis dara visu, lai novērstu visa veida

ekspluatāciju, vardarbību un ļaunprātīgu izmantošanu.

Dalībvalstis palīdz invalīdiem, ņemot vērā invalīdu dzimumu un vecumu.

Dalībvalstis palīdz un atbalsta invalīdu ģimenes un aprūpētājus.

Dalībvalstis stāsta un apmāca invalīdus un viņu ģimenes kā izvairīties no ekspluatācijas, vardarbības un ļaunprātīgas izmantošanas.

Kā to atpazīt un ziņot par ekspluatāciju, vardarbību un ļaunprātīgu izmantošanu.

Dalībvalstis nodrošina, ka tiek ņemts vērā invalīda vecums, dzimums un invaliditāte.

3. Dalībvalstis kontrolē, lai nebūtu ekspluatācijas, vardarbības un ļaunprātīgas izmantošanas. To kontrolē neatkarīgas iestādes. Iestādes kontrolē invalīdiem

paredzētos atvieglojumus un programmas.

4. Ja invalīds ir ticis ekspluatēts, cietis no vardarbības vai ļaunprātīgi izmantots, tad dalībvalstis dara visu, lai invalīdi atveseļotos.

Atveseļošanās un rehabilitācija notiek tur, kur invalīdam ir vislabāk. Kur viņš var būt patstāvīgs. Kur viņu ciena un ņem vērā viņa vajadzības, dzimumu, vecumu un invaliditāti.

5. Dalībvalstis pieņem tādus likumus, lai tiktu atklāti visi gadījumi, kad invalīdi tiek ekspluatēti, vardarbīgi un

ļaunprātīgi izmantoti. Lai visi gadījumi tiktu izmeklēti un vainīgie atrasti.

Pieņem arī tādus likumus, kas aizsargā sievietes un bērnus invalīdus.

17.pants. Personas integritātes aizsardzība

Xxxxxx invalīdam ir tiesības būt tādam, kāds viņš ir.

18.pants. Pārvietošanās un pilsonības brīvība

1. Dalībvalstis piekrīt, ka invalīdi var brīvi pārvietoties. Var dzīvot, kur viņiem patīk.

Invalīdi var izvēlēties pilsonību, tāpat kā citi cilvēki.

Dalībvalstis nodrošina, ka:

a) invalīdiem ir tiesības iegūt pilsonību. Viņi var mainīt pilsonību.

Pilsonību nevar atņemt vienkārši tāpat vai tāpēc, ka cilvēks ir invalīds;

b) invalīdiem nevar atņemt iespēju saņemt, paturēt vai izmantot savu pasi tikai tāpēc, ka cilvēks ir invalīds.

Invalīdiem nevar radīt šķēršļus, lai varētu brīvi pārvietoties.

c) invalīdi var brīvi izbraukt no savas valsts. Invalīdi var izbraukt no visām valstīm;

d) invalīdiem netiek atņemtas tiesības atgriezties atpakaļ savā valstī tāpat vien vai tāpēc, ka viņi ir invalīdi.

2. Xxxxxx invalīdus jāreģistrē tūlīt pēc dzimšanas. Bērniem

invalīdiem ir tiesības uz vārdu. Viņiem ir tiesības uz pilsonību. Viņiem ir tiesības zināt par saviem vecākiem un saņemt viņu rūpes, ja tas ir iespējams.

19.pants. Patstāvīgs dzīvesveids un iekļaušana sabiedrībā

Šī līguma dalībvalstis piekrīt, ka visiem invalīdiem ir

vienādas tiesības dzīvot sabiedrībā, tāpat kā citiem cilvēkiem.

Dalībvalstis palīdz invalīdiem izmantot šīs tiesības, lai viņi iekļaujas un piedalās sabiedrības dzīvē.

Dalībvalstis nodrošina, ka:

a) invalīdi var izvēlēties kur dzīvot un ar ko dzīvot, tāpat kā citi cilvēki. Invalīdiem nevar likt dzīvot kādā noteiktā vietā;

b) invalīdi var saņemt dažādus pakalpojumus mājās un dzīvesvietā. Var saņemt atbalsta pakalpojumus un personisko palīdzību, lai dzīvotu sabiedrībā. Lai nebūtu izolēti un nošķirti;

c) sociāliem pakalpojumiem, kas ir domāti visiem cilvēkiem, ir jābūt tādiem, lai tos varētu izmantot arī invalīdi. Pakalpojumiem jābūt tādiem, kādi ir

vajadzīgi invalīdiem.

20.pants. Individuālā pārvietošanās

Dalībvalstis gādā, lai invalīdi var pārvietoties paši, cik vien iespējami patstāvīgi.

Dalībvalstis gādā, lai:

a) invalīdiem būtu vieglāk pārvietoties tur, kur viņi grib un kad viņi grib. Lai tas nemaksā dārgi;

b) palīdzētu invalīdiem saņemt labus pārvietošanās

palīglīdzekļus, ierīces un tehniku. Lai varētu saņemt palīgu un atbalsta personu pakalpojumus. Lai tas nemaksā dārgi;

c) iemācītu invalīdus kā pārvietoties.

Apmācītu speciālistus, kas strādā ar invalīdiem;

d) uzņēmumi, kas ražo pārvietošanās palīglīdzekļus,

ierīces un tehnikas ņemtu vērā invalīdu vajadzības.

21.pants. Vārda un uzskatu brīvība un pieeja informācijai

Dalībvalstis nodrošina invalīdiem iespēju runāt un domāt brīvi.

Invalīdi var meklēt, saņemt un izplatīt informāciju tāpat, kā citi cilvēki.

Informācijai jābūt saprotamai.

Invalīdi var izmantot tos saziņas veidus, ko nosaka šī starptautiskā līguma 2.pants.

Valstis nodrošina, ka:

a) katram invalīdam ir jāsaņem informācija sev saprotama veidā. Informāciju jāsaņem laikā.

Par to nav jāmaksā;

b) valsts organizētos pasākumos invalīdi var izvēlēties sev piemērotāko saziņas veidu.

Var izvēlēties zīmju valodu, neredzīgo rakstu. Var lietot citus komunikācijas veidus;

c) pateikt tiem, kas sniedz pakalpojumus sabiedrībai, ka informāciju jāsniedz invalīdiem saprotamā viedā.

Arī internetam jābūt saprotamam;

c) ka informācija televīzijas, radio un citos raidījumos ir pieejama invalīdiem.

Arī internetam ir jābūt saprotamam invalīdiem;

e) zīmju valoda attīstās un to var lietot.

22.pants. Privātās dzīves neaizskaramība

1. Invalīda privāto dzīvi nedrīkst traucēt. Nedrīkst traucēt invalīdu ģimenes dzīvi. Nedrīkst lasīt invalīdu vēstules.

Nedrīkst slikti runāt par invalīdu.

Nedrīkst aizskart invalīda godu un cieņu.

Invalīdiem ir tiesības, ka viņus aizsargā pret tādiem traucējumiem.

2. Personīgu informāciju par invalīdu nedrīkst stāstīt citiem. Nedrīkst stāstīt par invalīda veselību.

Nedrīkst stāstīt par atveseļošanās pasākumiem. Šādu informāciju nevar stāstīt ne par vienu cilvēku.

23.pants. Xxxxx pret dzīvesvietu un ģimeni

1. Dalībvalstis veic visu, lai invalīdiem būtu tiesības uz ģimenes dzīvi, tāpat kā visiem cilvēkiem.

Lai invalīdi var būt vecāki, tāpat kā visi cilvēki.

Dalībvalstis nodrošina, ka:

a) pilngadīgi invalīdi pēc savas gribas var precēties un veidot ģimeni. Ja abi piekrīt;

b) invalīdi paši lemj, kad viņi grib bērnus un cik daudz

bērnus viņi grib audzināt. Invalīdam ir tiesības saņemt informāciju un izglītību saprotamā veidā par ģimenes plānošanu.

Invalīdiem ir jāsaņem līdzekļi ģimenes plānošanai;

c) invalīdiem nedrīkst atņemt spējas dzemdēt bērnus.

2. Dalībvalstis nodrošina invalīdam tiesības uz pasākumiem, kas nodrošina ģimenes apstākļus.

Šādi pasākumi ir, ka kāds cits rūpējas par bērnu vai bērnu audzina citi vecāki.

Vienmēr ir svarīgi, lai bērnam būtu vislabāk.

Dalībvalstīm ir jāpalīdz invalīdiem audzināt bērnus.

3. Bērnam invalīdam ir tiesības dzīvot ģimenē tāpat kā citiem bērniem.

Bērnus invalīdus nedrīkst pamest, slēpt vai atdot citiem. Tāpēc dalībvalstis apsola rūpēties par ģimenēm, kurās ir bērni invalīdi.

4. Dalībvalstis gādā, lai bērnu vecākiem neatņem, ja vecāki to negrib.

Bērnu vacākiem var atņemt tikai tad, ja par to lemj tiesa. Nedrīkst atņemt bērnus tāpēc, ka vecāki ir invalīdi.

5. Ja bērna invalīda ģimene nevar par bērnu rūpēties, to var darīt radinieki.

Ja to nevar darīt radinieki, tad par bērnu invalīdu var rūpēties citi cilvēki.

Par bērnu invalīdu jārūpējas tā, kā to darītu ģimenē.

24.pants. Izglītība

1. Invalīdiem ir tiesības uz izglītību. Invalīdiem ir jābūt iespējām mācīties dažādās skolās.

Invalīdiem ir jābūt iespējai mācīties visu mūžu. Lai invalīdi, tāpat kā citi cilvēki, var:

a) pilnveidoties kā personība.

Lai var apzināties savu vērtību.

Lai cienītu cilvēktiesības un pamatbrīvības. Lai pateiktu, ka visi cilvēki ir dažādi.

b) var attīstīt radošās spējas un talantus.

Lai attīstītu garīgās un fiziskās spējas pilnībā;

c) piedalīties brīvas sabiedrības dzīvē.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka:

a) bērnus invalīdus neizslēdz no vispārējām skolām.

Visiem bērniem invalīdiem ir tiesības saņemt vidējo izglītību bez maksas.

b) invalīdiem ir jāsaņem laba izglītība tuvu dzīvesvietai;

c) vide tiek pielāgota atbilstoši invalīdu vajadzībām;

d) invalīdi saņem atbalstu, lai viņi varētu mācīties skolā kopā ar citiem bērniem;

e) ir pieejami labi atbalsta pasākumi, lai varētu labi

mācīties. Lai attīstītos iemaņas un prasmes. Lai var dzīvot sabiedrībā.

3. Dalībvalstis palīdz invalīdiem attīstīt prasmes un sociālās iemaņas.

Lai invalīdi var mācīties un būt sabiedrībā kopā ar visiem.

Tāpēc dalībvalstis dara:

a) palīdz mācīties neredzīgo rakstu, alternatīvo rakstu un citus saziņas veidus.

Palīdz iemācīties, kā nokļūt vajadzīgā vietā.

Sniedz atbalstu līdzcilvēkiem.

Sniedz atbalstu darbaudzinātājiem;

b) palīdz iemācīties zīmju valodu nedzirdīgiem cilvēkiem;

c) nodrošina, ka cilvēki, kuri neredz un nedzird, var mācīties sev vissaprotamākā veidā.

Viņiem ir jāmācās tur, kur viņiem ir vislabāk. Lai viņi vislabāk iemācītos un attīstītos.

4. Dalībvalstīm ir jāpieņem tādus skolotājus, kuri saprot

neredzīgiem un nedzirdīgiem cilvēkiem vajadzīgās valodas. Dalībvalstīm ir jāapmāca skolotājus, kas māca un atbalsta invalīdus.

Skolotāji var būt invalīdi.

Skolotājiem ir jāzina viss par invalīdiem. Par alternatīvo komunikāciju.

Jāmāca, kā izmantot materiālus, lai labi palīdzētu invalīdiem.

5. Dalībvalstis nodrošina, ka invalīdi var iegūt visa veida izglītību.

Vide ir jāpielāgo atbilstoši invalīdu vajadzībām.

25.pants. Veselība

Dalībvalstis piekrīt, ka visiem invalīdiem ir tiesības saņemt vislabāko veselības aprūpi. Tiesības uz labu veselības aprūpi ir visiem, neatkarīgi no dzimuma.

Veselības aprūpes pakalpojumiem jāietver arī veselības atjaunošanas pasākumi.

Dalībvalstis īpaši:

a) nodrošina invalīdiem tādu pašu labu veselības aprūpi bez maksas, kā citiem cilvēkiem.

Invalīdiem ir jāsaņem veselības aprūpes pakalpojumi arī jomās, kas attiecas uz cilvēku seksuālo dzīvi un

bērnu radīšanu.

Veselības aprūpei ir jābūt saskaņā ar valstī noteiktajām programmām;

b) nodrošina tos veselības aprūpes pakalpojumus, kas ir vajadzīgi invalīdam viņa invaliditātes dēļ. Pakalpojumi jāsaņem pēc iespējas ātrāk.

Pakalpojumiem ir jābūt tādiem, lai mazinātu invaliditātes smagumu.

Pakalpojumi jānodrošina īpaši bērniem un veciem cilvēkiem;

c) nodrošina, ka ārsts ir pieejams tuvu dzīves vietai. Arī laukos;

d) invalīdiem ir jāsaņem tikpat labi pakalpojumi un ārstēšana, kā citiem cilvēkiem.

Ārstiem ir jāizprot un jāciena invalīdi. Jāciena viņu patstāvība un viņu vajadzības;

e) aizliedz diskriminēt invalīdus veselības un dzīvības apdrošināšanā, ja to nosaka likums.

Apdrošināšanai jābūt taisnīgai un saprātīgai;

f) nedrīkst atteikt veselības aprūpi vai pakalpojumu, tāpēc, ka ir invalīds.

Nedrīkst atteikties dot pārtiku vai šķidrumu, tāpēc, ka ir invalīds.

26.pants. Adaptācija un rehabilitācija

1. Dalībvalstis dara visu, lai invalīdi var palikt patstāvīgi, cik vien tas ir iespējams. Lai invalīdi var saglabāt fiziskās,

garīgās un sociālās spējas.

Lai invalīdi var saglabāt spēju strādāt. Lai var iekļauties sabiedrībā.

Lai var piedalīties sabiedrības dzīvē kopā ar citiem. Tāpēc dalībvalstis veido dažādas programmas un pakalpojumus.

Svarīgas ir veselības aizsardzības programmas. Svarīgas ir nodarbinātības programmas.

Svarīgas ir izglītības programmas.

Svarīgas ir sociālo pakalpojumu programmas.

Valstis nodrošina, ka pakalpojumi šajās programmās:

a) sāktos ātri. Lai tie būtu tādi, kādus katram invalīdam vajag. Dažādiem speciālistiem ir jānosaka invalīda vajadzības un tas, ko viņš var;

b) ļautu invalīdam visur būt kopā ar citiem. Lai tie ir pieejami invalīdam viņu dzīves vietā.

Arī laukos.

2. Dalībvalstis gādā, lai cilvēki, kas strādā ar invalīdiem, mācītos par invalīdiem.

3. Dalībvalstis gādā, lai invalīdiem ir pieejami palīglīdzekļi. Tas vajadzīgs, lai invalīdiem būtu vieglāk dzīvot.

Lai invalīdi tās var lietot.

27.pants. Darbs un nodarbinātība

1. Dalībvalstis piekrīt, ka invalīdiem ir tādas pašas tiesības uz darbu, kā citiem cilvēkiem. Tas nozīmē, ka ar savu darbu viņi nopelna naudu iztikai.

Xxxxx invalīds brīvi izvēlās vai brīvi piekrīt to darīt. Darbam jābūt kopā ar citiem cilvēkiem, kas nav invalīdi. Darbam jāveicina invalīda iespējas dzīvot sabiedrībā.

Darba vietai ir jābūt pieejamai invalīdiem.

Dalībvalstis nodrošina un atbalsta invalīda tiesības uz darbu. Arī tiem invalīdiem, kas kļuvuši par invalīdiem darbā.

Dalībvalstis pieņem likumus, lai:

a) aizliegtu diskrimināciju darbā tāpēc, ka cilvēks ir invalīds.

Nedrīkst diskriminēt pieņemot darbā un ierādot darbu. Invalīdiem ir tiesības saglabāt darbu un veidot karjeru. Invalīdu darba apstākļiem jābūt labiem un drošiem;

b) aizsargātu invalīdu tiesības uz taisnīgu un labu darbu, tāpat kā citiem cilvēkiem.

Lai invalīdiem ir vienlīdzīgas iespējas.

Lai invalīdiem ir vienāda alga par vienādu darbu.

Lai ir droši un veselīgi darba apstākļi. Lai pasargā no uzmākšanās darba vietā.

Lai aizsargātu invalīdus, ja kāds uzmācas darba vietā;

c) nodrošināt, ka invalīdi var lietot savas darba tiesības. Nodrošināt, ka invalīdi var būt arodbiedrības biedri tāpat, kā citi darbinieki;

d) nodrošināt, ka invalīdi var piedalīties prasmju attīstīšanā un arodapmācībā.

Invalīdi var izmantot darbā iekārtošanas dienestus un tālākizglītību;

x) xxx invalīdi var atrast darbu un veidot karjeru darbā. Lai invalīdiem palīdz atrast darbu, saglabāt darbu un atsākt darbu no jauna;

e) lai palīdzētu invalīdam strādāt vienam pašam,

strādāt kooperatīvā un veidot pašam savu uzņēmumu;

f) lai invalīdi var strādāt valsts iestādēs;

g) lai palīdzētu invalīdiem strādāt privātos uzņēmumos.

Lai veicinātu to, ka invalīdi strādā privātos uzņēmumos;

i) nodrošinātu, ka invalīdu darba vietas tiek pielāgotas invalīda vajadzībām

Pielāgošanai jābūt tādai, kas nav ļoti dārga;

j) palīdzēt invalīdiem strādāt atvērtajā darba tirgū;

k) veidotu dažādas programmas, lai invalīdi var saglabāt darbu.

Xxx invalīdi var atsākt darbu.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka invalīdus nedrīkst izmantot. Invalīdus jāsargā no piespiedu vai obligātā darba.

28.pants. Pienācīgs dzīves līmenis un sociālā aizsardzība

1. Dalībvalstis atzīst, ka invalīdiem ir tiesības uz atbilstošu dzīves līmeni sev un saviem ģimenes locekļiem.

Atbilstošs līmenis nozīmē labu pārtiku, apģērbu un mājokli. Atbilstošs līmenis nozīmē iespēju uzlabot dzīves apstākļus.

Dalībvalstis nodrošina, ka šīs tiesības invalīdi var īstenot tāpat kā citi cilvēki.

2. Dalībvalstis atzīst, ka invalīdiem ir tiesības uz sociālo aizsardzību.

Dalībvalstis veic pasākumus, lai:

a) invalīdiem būtu pieejams tīrs ūdens.

Lai invalīdiem būtu pieejami viņiem vajadzīgie pakalpojumi.

Lai invalīdiem būtu vajadzīgās ierīces.

Lai invalīdi saņemtu vajadzīgo palīdzību;

b) invalīdi var izmantot sociālās aizsardzības programmas. Arī nabadzības samazināšanas programmas.

Svarīgi šādas programmas ir sievietēm invalīdēm un meitenēm invalīdēm. Arī veciem cilvēkiem, kuri ir

invalīdi;

c) nabadzīgi invalīdi un viņu ģimenes saņemtu valsts palīdzību.

Lai valsts segtu ar invaliditāti saistītos izdevumus.

Lai valsts segtu arī tādus izdevumus, kas attiecas uz apmācību, konsultācijām un citiem pakalpojumiem;

d) invalīdi var dabūt mājokli, ko paredz valsts mājokļu programmas;

e) invalīdiem būtu pensijas vai pabalsti.

29.pants. Līdzdalība politiskajā un sabiedriskajā dzīvē

Dalībvalstis dara visu, lai invalīdiem būtu politiskās tiesības. Dalībvalstis dara visu, lai invalīdi var izmantot politiskās tiesības.

Dalībvalstis apņemas:

a) darīt tā, lai invalīdi varētu balsot. Lai invalīdus var ievēlēt.

Tāpēc valstis :

i) nodrošina, ka balsošana ir vienkārša. Balsošanas materiāli ir viegli saprotami. Balsošanas vieta ir pieejama;

xx) aizsargā invalīdus, lai viņus neiebaidītu. Lai invalīdi varētu tikt arī ievēlēti. Lai varētu pildīt amata

pienākumus. Ja vajadzīgs, lai invalīdiem būtu nepieciešamais atbalsts;

iii) nodrošina visu, lai invalīds var vēlēt pats, tā kā to grib. Ja invalīds pieprasa, tad jāļauj viņam saņemt palīdzību no cita cilvēka.

Invalīds palīgu izvēlas pats;

b) dara visu, lai valsts iestādes ir pieejamas invalīdiem.

Lai invalīdi varētu piedalīties valsts pārvaldē, valsts nodrošina:

i) ka invalīdi var darboties sabiedriskās organizācijās. Invalīdi var darboties politiskās partijās;

ii) invalīdu organizāciju izveidi, lai invalīdi pārstāvētu savas intereses.

30.pants. Līdzdalība kultūras dzīvē, atpūta, brīvā laika pavadīšana un sports

1. Dalībvalstis atzīst invalīdu tiesības piedalīties kultūras dzīvē.

Dalībvalstis dara visu, lai:

a) kultūras materiāli ir pieejami invalīdiem saprotamā veidā;

b) televīzijas programmas ir pieejamas. Lai filmas ir pieejamas invalīdiem saprotamā veidā.

Lai teātris un citi kultūras pasākumi ir pieejami invalīdiem saprotamā veidā;

c) lai visas kultūras pasākumu vietas ir pieejamas invalīdiem.

Kultūras pasākumu vietas ir teātri, muzeji, kinoteātri, bibliotēkas un tūrisma objekti.

Dalībvalstīm jādara viss, lai arī lielākie kultūras pieminekļi būtu pieejami invalīdiem.

2. Dalībvalstis dara visu, lai invalīdi varētu attīstīties radoši. Lai invalīdi var izmantot savas radošās iespējas savā labā un sabiedrības labā.

3. Dalībvalstis dara visu, lai nebūtu šķēršļu invalīdiem izmantot kultūras materiālus.

4. Invalīdiem ir tiesības lietot zīmju vai citu valodu, tāpat kā citiem cilvēkiem citas valodas.

5. Lai invalīdi varētu atpūsties un sportot tāpat kā visi, dalībvalstis dara visu:

a) lai invalīdi varētu piedalīties dažādos sporta pasākumos;

b) lai invalīdi varētu organizēt un piedalīties savos sporta un atpūtas pasākumos. Tāpēc valstis nodrošina arī vajadzīgo apmācību;

c) lai sporta, atpūtas un tūrisma objekti ir pieejami invalīdiem;

d) lai bērni invalīdi var piedalīties visos pasākumos, arī skolas sistēmas ietvaros;

e) lai invalīdi var izmantot to cilvēku pakalpojumus, kas organizē atpūtas un sporta pasākumus.

31.pants. Statistika un datu vākšana

1. Dalībvalstis apņemas vākt vajadzīgo informāciju. Informācijas vākšanas un glabāšanas procesā ir:

a) jāievēro tiesību akti par datu aizsardzību, lai

nodrošinātu to, ka neviens nevar uzzināt informāciju par konkrētu cilvēku.

Jāievēro tiesību akti par invalīdu privātās dzīves neaizskaramību;

b) jāievēro ētikas principi statistikas datu vākšanā un izmantošanā.

2. Informāciju apkopo un izmanto, lai palīdzētu īstenot dalībvalstu saistības.

Informāciju izmanto, lai uzzinātu, kas traucē invalīdiem īstenot savas tiesības.

3. Dalībvalstis uzņemas atbildību par statistikas datu izplatīšanu.

Dalībvalstis nodrošina, ka invalīdi un citi cilvēki var izmantot datus.

32.pants. Starptautiskā sadarbība

1. Dalībvalstis atzīst, ka ir svarīgi sadarboties.

Sadarbība starp valstīm var panākt to, ka tiek īstenots šī starptautiskā līguma mērķis un uzdevumi.

Sadarboties var ar dažādām starptautiskajām un reģionālajām organizācijām un pilsonisko sabiedrību.

Ir svarīgi sadarboties ar invalīdu organizācijām.

Sadarbības pasākumu mērķi ir:

a) veicināt invalīdu integrāciju;

b) veicināt un sekmēt esošās iespējas.

Veicināt informācijas, pieredzes, apmācības programmu un labas prakses apmaiņu;

c) veicināt sadarbību pētniecības jomā.

Veicināt zinātnes sasniegumu pieejamību;

d) ja vajag, sniegt tehnisko un materiālo palīdzību;

2. Katrai valstij tāpat ir jāpilda šajā līgumā noteiktie pienākumi.

33.pants. Īstenošana un pārraudzība valstu līmenī

1. Dalībvalstīm jāizveido institūcijas, kas nodarbojas ar

jautājumiem saistībā ar šī starptautiskā līguma īstenošanu. Dalībvalstīm ir jādomā par to, lai izveidotu tādu kārtību,

lai būtu vieglāk īstenot šo līgumu dažādās jomās un dažādos līmeņos.

2. Dalībvalstīm ir jāizveido tāda sistēma, kas varētu veicināt, aizsargāt un pārraudzīt kā tiek īstenots šis starptautiskais

līgums.

3. Pārraudzības procesā pilnībā iesaistās un piedalās visa sabiedrība, jo īpaši invalīdi un tos pārstāvošās organizācijas.

34. pants. Personu ar invaliditāti tiesību komiteja

1. Tiek nodibināta Invalīdu tiesību komiteja. Komiteja, kura veic tālāk noteiktos uzdevumus.

2. Šī starptautiskā likuma spēkā stāšanās laikā Komitejā ir 12 eksperti.

Kad dalībvalstu skaits palielināsies par 16 dalībvalstīm, tad Komitejas locekļu skaits palielinās par 6 locekļiem.

Kad dalībvalstu skaits ir sasniedzis maksimālo skaitu, tad Komitejā ir 18 locekļi.

3. Komitejas locekļi darbojas kā privātas personas. Viņiem ir augstas morālās īpašības.

Viņiem ir atzīta kompetence un pieredze. Ieceļot savus kandidātus, dalībvalstis tiek aicinātas ņemt vērā invalīdu domas.

4. Komitejas locekļus ievēl dalībvalstis.

Ievēlot locekļus jāņem vērā dažādi nosacījumi. Nosacījumi var būt dažādi. Lai Komitejas locekļi būtu gan sievietes, gan vīrieši.

Lai viņi pārstāvētu dažādas pasaules zemes. Lai Komitejas locekļi būtu arī invalīdi.

5. Komitejas locekļus ievēl aizklātā balsojumā. Balso konferences laikā.

Sarakstā iekļauj tos cilvēkus, kurus izvirza dalībvalstis. Sarakstus sagatavo konferences sanāksmēs.

Komisijā ievēl tos cilvēkus, kuri saņem vislielāko skaitu balsu.

6. Pirmās vēlēšanas notiek pēc 6 mēnešiem, kad spēkā stājas šis starptautiskais līgums.

Pirms vēlēšanām Apvienoto Nāciju Organizācijas vadītājs nosūta dalībvalstīm vēstuli.

Vēstuli nosūta vismaz 4 mēnešus pirms vēlēšanu dienas.

Ar vēstuli dalībvalstis aicina nosaukt tos cilvēkus, kuri varētu būt Komitejas locekļi.

Cilvēku vārdi un uzvārdi jāiesniedz 2 mēnešu laikā. Pēc tam vadītājs sagatavo sarakstu.

Sarakstā cilvēkus ieraksta alfabētiskā kārtībā. Norāda arī dalībvalsti, kas konkrēto cilvēku izvirzīja.

Sarakstu iesniedz dalībvalstīm.

7. Komitejas locekļus ievēl uz 4 gadiem. Viņus var vēlreiz ievēlēt 1 reizi.

Pirmajās vēlēšanās ievēlētie 6 locekļi beidz strādāt pēc 2 gadiem.

Uzreiz pēc pirmajām vēlēšanām konferences sanāksmes priekšsēdētājs šo 6 locekļu vārdus izvēlas lozējot.

8. 6 papildu locekļu ievēlēšana Komitejā notiek parastajā vēlēšanu kārtībā.

9. Ja kāds Komitejas loceklis nomirst vai nevar kaut kāda iemesla dēļ strādāt Komitejā, dalībvalsts, kura viņu bija

izvirzījusi, uz atlikušo laiku ieceļ citu ekspertu.

Arī otram ekspertam ir jāatbilst ekspertam noteiktajām prasībām.

10. Komiteja pieņem savus noteikumus kā strādāt.

11. Apvienoto Nāciju Organizācijas vadītājs nodrošina visu, lai Komiteja var strādāt.

Apvienoto Nāciju Organizācijas vadītājs sasauc Komitejas pirmo sanāksmi.

12. Komitejas locekļi saņem atalgojumu no Apvienoto Nāciju Organizācijas līdzekļiem.

Algu saņem saskaņā ar noteikumiem.

Nosakot algu ņem vērā Komitejas pienākumu svarīgumu.

13. Komitejas locekļiem ir tiesības uz noteiktajiem ekspertu atvieglojumiem, privilēģijām. Komitejas locekļi ir neaizskarami.

To nosaka starptautiski likumi par Apvienoto Nāciju Organizācijas privilēģijām un neaizskaramību.

35. pants. Dalībvalstu ziņojumi

1. Katra dalībvalsts Apvienoto Nāciju Organizācijas vadītājam iesniedz ziņojumu.

Vadītājs ziņojumu tālāk nodod Komitejai.

Ziņojumā jānorāda pasākumi, ko valsts ir darījusi, lai īstenotu šo starptautisko līgumu.

Ziņojumā jānorāda pasākumi par 2 gadiem pēc tam, kad šis likums stājās spēkā dalībvalstī.

2. Pēc tam dalībvalstis ziņojumus iesniedz 1 reizi četros gados.

Komiteja var pieprasīt iesniegt ziņojumu arī ātrāk.

3. Komiteja nosaka kas ir jāraksta ziņojumā.

4. Ziņojumos nav jāraksta viena un tā pati informācija. Ziņojumi jāgatavo atklāti un pārredzamā veidā.

Ziņojuma gatavošanā jāiesaista invalīdi.

5. Ziņojumos var norādīt to, kas traucē pildīt šajā starptautiskajā līgumā noteikto.

36. pants. Ziņojumu izskatīšana

1. Katru ziņojumu izskata Komiteja.

Komiteja ierosina ieteikumus un priekšlikumus.

Komiteja tos iesniedz dalībvalstij. Dalībvalsts var atbildēt Komitejai.

Dalībvalsts var nosūtīt jebkādu informāciju.

Komiteja dalībvalstīm var pieprasīt arī sīkāku informāciju.

2. Ja dalībvalsts neiesniedz ziņojumu laikā, Komiteja var paziņot dalībvalstij par nepieciešamību veikt pārbaudi. Xxxxxxxx var veikt pēc tam, ja dalībvalsts 3 mēnešu laikā neiesniedz ziņojumu.

Komisija var pārbaudīt pēc pieejamas ticamas informācijas.

Komiteja aicina attiecīgo dalībvalsti piedalīties šādā pārbaudē.

Ja dalībvalsts iesniedz ziņojumu, tad Komiteja izskata ziņojumu.

3. Apvienoto Nāciju Organizācijas vadītājs dara tā, lai ar ziņojumiem var iepazīties visas dalībvalstis.

4. Dalībvalstis nodrošina, ka ar ziņojumu var iepazīties sabiedrība.

Dalībvalstis nodrošina arī to, ka sabiedrība uzzina par Komitejas ieteikumiem un priekšlikumiem.

5. Komiteja var nosūtīt dalībvalstu ziņojumus Apvienoto Nāciju Organizācijas specializētām iestādēm, fondiem un programmām, kā arī citām kompetentām iestādēm.

To dara tāpēc, lai pievērstu uzmanību tajos izteiktajiem tehnisko konsultāciju vai palīdzības lūgumiem.

37.pants. Sadarbība starp dalībvalstīm un Komiteju

1. Katra dalībvalsts sadarbojas ar Komiteju.

Dalībvalstis palīdz Komitejas locekļiem pildīt viņu pienākumus.

2. Komiteja jāvelta pienācīga uzmanība tam, lai var pastiprināt valstu resursus šī starptautiskā likuma

īstenošanai.

Komitejai jāpalīdz veidot sadarbību starp valstīm.

38.pants. Komitejas attiecības ar citām institūcijām Lai īstenotu šo līgumu un veicinātu to, ka valstis savstarpēji sadarbojas:

a) Apvienoto Nāciju Organizācijas iestādes var piedalīties to jautājumu izskatīšanā, par kuriem tās atbild.

Komiteja var uzaicināt iestādes sniegt eksperta konsultācijas. Komiteja var uzaicināt Apvienoto Nāciju Organizācijas iestādes iesniegt ziņojumus;

b) Komiteja var konsultēties ar citām iestādēm, kas

izveidotas ar starptautiskajiem cilvēktiesību līgumiem.

Tas vajadzīgs tāpēc, lai ziņojumos neatkārtotos viena un tā pati informācija.

39.pants. Komitejas ziņojums

Par savu darbu Komiteja ziņo Ģenerālajai Asamblejai.

Komiteja ziņo arī Ekonomikas un sociālo lietu padomei. Komiteja ziņo 1 reizi 2 gados.

Komiteja var pateikt, ko vajag darīt.

Informāciju Komiteja ņem no dalībvalstu ziņojumiem. Komiteja savu ziņojumu sniedz kopā ar dalībvalstu komentāriem, ja tādi ir.

40.pants. Dalībvalstu konference

1. Dalībvalstis regulāri tiekas konferencē.

Konferencē runā par visiem jautājumiem, kas attiecas uz šī starptautiskā līguma īstenošanu.

2. Pirmo konferenci sasauc ne vēlāk, kā 6 mēnešus pēc tam, kad starptautiskais līgums stājas spēkā.

Konferenci sasauc Apvienoto Nāciju Organizācijas vadītājs. Pēc tam konferences sasauc ik pēc 2 gadiem.

Konferenci var sasaukt arī pēc dalībvalstu lēmuma.

41. pants. Depozitārs

Šī starptautiskā likuma dokumenti glabājas pie Apvienoto Nāciju Organizācijas vadītāja.

42. pants. Parakstīšana

Šo starptautisko līgumu var parakstīt visas valsts.

Līgumu var parakstīt arī reģionālās integrācijas organizācijas. Līgumu parakstīt var Apvienoto Nāciju Organizācijas

Galvenajā mītnē Ņujorkā.

Līgumu var parakstīt no 2007. gada 30. marta.

43. pants. Piekrišana saistībām

Valstis, kuras ir parakstījušas šo starptautisko līgumu, piekrīt pildīt šo līgumu.

Arī reģionālās integrācijas organizācijas oficiāli apstiprina, ka pildīs šo līgumu.

Līgumam var pievienoties arī tās valstis, kas nav parakstījušas šo starptautisko likumu.

44. pants. Reģionālās integrācijas organizācijas

1. “Reģionālās integrācijas organizācija” nozīmē organizāciju, kuru ir izveidojušas valstis kādā noteiktā pasaules vietā.

Tā ir organizācija, kurai valstis ir nodevušas atbildību par šī starptautiskā līguma ievērošanu.

Organizācijai ir jānorāda tie līguma jautājumi, par kuriem tā atbild.

Ja kaut kas mainās, tad ir jāinformē Apvienoto Nāciju Organizācijas vadītājs.

2. Uz šādām organizācijām vārdi “dalībvalsts” attiecas uz tiem jautājumiem, par kuriem organizācija atbild.

3. 45.panta 1.punkta un 47.panta 2. un 3.punkta

vajadzībām dokumentus, ko apstiprinājusi reģionālās integrācijas organizācija, neņem vērā.

4. Reģionālās integrācijas organizācijas var balsot konferencē to valstu vietā, kas šo organizāciju ir

izveidojušas.

Balsu skaits tad ir vienāds ar to dalībvalstu skaitu, kuras ievēro šo starptautisko līgumu.

Šāda organizācija nebalso, ja kāda tās dalībvalsts pati balso.

Ja dalībvalsts nebalso, tad balso organizācija.

45. pants. Stāšanās spēkā

1. Šis starptautiskais līgums stājas spēkā 30 dienā pēc tam, kad to ir piekritušas pildīt 20 valstis.

2. Pēc tam līgums citās valstīs stājas spēkā pēc 30 dienām, kad valstis apņemas pildīt šo starptautisko līgumu un

iesniedz pievienošanās dokumentu.

46. pants. Atrunas

1. Nav atļautas atrunas, kas neatbilst šī starptautiskā līguma mērķim un uzdevumiem.

2. Xxxxxxx var atsaukt jebkurā laikā.

47. pants. Grozījumi

1. Ikviena dalībvalsts var ierosināt grozījumus un tos iesniegt Apvienoto Nāciju Organizācijas vadītajam.

Vadītājs informē citas dalībvalstis. Vadītājs lūdz paziņot vai citas valstis grib lemt par grozījumiem.

Ja 4 mēnešu laikā vismaz 1/3 dalībvalstu to grib darīt, tad vadītājs sasauc konferenci.

Grozījumus jāatbalsta vismaz 2/3 no tām valstīm, kas piedalās konferencē un balso.

Tad vadītājs grozījumus iesniedz Ģenerālajai Asamblejai apstiprināšanai.

Pēc tam visas dalībvalstis pieņem grozījumus.

2. Grozījumi stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc tam, kad 2/3 valstu apstiprina, ka atzīst grozījumus.

Valstu skaitu rēķina no tā valstu skaita, kas bija grozījumu pieņemšanas dienā.

Pēc tam ikvienā dalībvalstī grozījums stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc tam, kad valsts ir iesniegusi savu pieņemšanas dokumentu.

Grozījumi ir jāievēro tikai tām dalībvalstīm, kuras tos ir pieņēmušas.

3. Ja grozījumi attiecas uz 34., 38., 39. un 40.pantu un

dalībvalstis visas pieņem grozījumus, tad grozījumi stājas spēkā visās valstīs.

Grozījumi stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc tam, kad 2/3 valstu apstiprina, ka atzīst grozījumus.

48. pants. Denonsēšana

Dalībvalsts var pieņemt lēmumu nepildīt šo starptautisko līgumu.

Tad dalībvalsts iesniedz rakstisku paziņojumu Apvienoto Nāciju Organizācijas vadītājam.

1 gadu pēc tam šo starptautisko līgumu var nepildīt.

49. pants. Pieejams formāts

Šī starptautiskā līguma tekstam ir jābūt pieejamam saprotamā veidā.

50. pants. Autentiskie teksti

Šī starptautiskā līguma teksts ir arābu, angļu, franču, krievu, ķīniešu un spāņu valodās. Šajās valodās līguma teksti ir

vienādi.

To apliecinot, valstu pārstāvji ir parakstījuši šo starptautisko līgumu.

Tiesības parakstīt ir devušas valstu valdības.

Starptautiskā līguma par invalīdu tiesībām protokols

Šī protokola dalībvalstis ir vienojušās par turpmāko:

1.pants

1. Dalībvalsts atzīst, ka Invalīdu komiteja var saņemt un izskatīt sūdzības.

Sūdzību var iesniegt cilvēks vai cilvēku grupa.

Sūdzību var iesniegt tad, ja cilvēks uzskata, ka ir cietis no tā, ka dalībvalsts pārkāpj starptautisko līgumu.

2. Komiteja nepieņem sūdzību, ja dalībvalsts nav parakstījusi šo protokolu.

2.pants

Komiteja nepieņem sūdzību, ja:

a) tās iesniedzējs nav zināms;

b) sūdzas nepamatoti vai iesniedz vienu sūdzību pēc otras;

c) Komiteja jautājumu jau ir vienreiz izskatījusi vai to izskata cita iestāde;

d) cilvēks nav izmantojis visus pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus savā valstī.

Tas neattiecas uz gadījumiem, kad sūdzība savā valstī tiek izskatīta ļoti ilgi.

Tas attiecas arī uz tiem gadījumiem, kad ir mazticams, ka sūdzības izskatīšanai būs reāli rezultāti;

e) uzreiz var redzēt, ka sūdzība ir nepareiza vai tajā nav visa vajadzīgā informācija;

f) sūdzība attiecas uz faktiem, kas ir notikuši pirms šī protokola stāšanās spēkā dalībvalstī.

Sūdzību var pieņemt, ja vien šie fakti ir turpinājušies pēc protokola spēkā stāšanās.

3.pants

Komiteja informē dalībvalsti par saņemtajām sūdzībām. Komiteja nenorāda, kas ir iesniedzis sūdzību.

Dalībvalsts iesniedz Komitejai rakstiskus paskaidrojumus.

Dalībvalsts var informēt, ko valsts ir darījusi, lai novērstu radušos situāciju.

Dalībvalsts iesniedz paskaidrojumu sešu mēnešu laikā.

4.pants

1. Komiteja jebkurā laikā var lūgt dalībvalsti steidzami veikt pasākumus.

Pasākumiem ir jābūt tādiem, lai cilvēks neciestu vēl vairāk.

2. Ja Komiteja lūdz dalībvalsti veikt steidzamus pasākumus, tad tas neietekmē Komitejas turpmāko lēmumu.

5.pants

Sūdzības Komiteja izskata slēgtās sanāksmēs.

Pēc tam Komiteja nosūta dalībvalstij un iesniedzējam savus ierosinājumus.

Komiteja var nosūtīt arī ieteikumus, ja tādi ir.

6.pants

1. Komiteja var uzaicināt dalībvalsti sadarboties.

Komiteja to dara tad, ja saņem informāciju, ka dalībvalsts nopietni vai ilgi pārkāpj invalīdu tiesības.

Komiteja kopā ar dalībvalsti pārbauda iesniegto informāciju.

Dalībvalsts sniedz savu skaidrojumu par attiecīgo informāciju.

2. Komiteja izvērtē pieejamo informāciju.

Komiteja domā arī par to, kādu informāciju varētu iesniegt dalībvalsts.

Tad Komiteja izraugās vienu vai vairākus savus locekļus, kuri veikts izmeklēšanu.

Komitejas locekļi steidzami ziņos Komitejai.

Ja to vajag, Komitejas locekļi var apmeklēt dalībvalsti. Apmeklēt dalībvalsti var tad, ja dalībvalsts piekrīt.

3. Pēc izmeklēšanas Komiteja iegūtos rezultātus nosūta dalībvalstij.

Komiteja var nosūtīt arī komentārus un ieteikumus, ja tādi ir.

4. Dalībvalsts iesniedz savu atbildi Komitejai. Atbildi iesniedz sešu mēnešu laikā.

5. Izmeklēšanu veic slepeni.

Izmeklēšanas laika dalībvalsti aicina sadarboties.

7.pants

1. Komiteja var lūgt dalībvalsti iekļaut ziņojumā informāciju par to, kas ir darīts pēc izmeklēšanas.

2. Ja vajag, Komiteja var lūgt dalībvalsti iesniegt informāciju par to, kas ir darīts pēc izmeklēšanas.

To var lūgt arī pēc sešu mēnešu perioda.

8.pants

Parakstot protokolu, dalībvalsts var pateikt, ka tā negrib, lai Komiteja veiktu izmeklēšanu, kas paredzēta 6. un

7.pantā.

9.pants

Protokolus glabā Apvienoto Nāciju Organizācijas vadītājs.

10.pants

Protokolu var parakstīt visas dalībvalstis un reģionālās integrācijas organizācijas.

Protokolu var parakstīt Apvienoto Nāciju Organizācijas Galvenajā mītnē Ņujorkā.

Protokolu var parakstīt no 2007. gada 30. marta.

11.pants

Protokolu apstiprina tās valstis, kas ir parakstījušas vai pievienojušās starptautiskajam likumam par invalīdu tiesībām.

Arī reģionālās integrācijas organizācijas oficiāli apstiprina, ka pildīs šo protokolu.

Protokolam var pievienoties arī tās valstis vai reģionālās integrācijas organizācijas, kas nav parakstījušas šo protokolu.

12.pants

1. “Reģionālās integrācijas organizācija” nozīmē organizāciju, kuru ir izveidojušas valstis kādā noteiktā pasaules vietā.

Tā ir organizācija, kurai valstis ir nodevušas atbildību par starptautiskā līguma un šī protokola ievērošanu.

Organizācijai ir jānorāda tie līguma un protokola jautājumi, par kuriem tā atbild.

Ja kaut kas mainās, tad ir jāinformē Apvienoto Nāciju Organizācijas vadītājs.

2. Uz šādām organizācijām vārdi “dalībvalsts” attiecas uz tiem jautājumiem, par kuriem organizācija atbild.

3. Šī protokola 13.panta 1.punkta un 15.panta 2.punkta vajadzībām dokumentus, ko apstiprinājusi reģionālās

integrācijas organizācija, neņem vērā.

4. Reģionālās integrācijas organizācijas var balsot sanāksmē to valstu vietā, kas šo organizāciju ir izveidojušas.

Balsu skaits tad ir vienāds ar to dalībvalstu skaitu, kuras ievēro šo protokolu.

Šāda organizācija nebalso, ja kāda tās dalībvalsts pati balso. Ja dalībvalsts nebalso, tad balso organizācija.

13.pants

1. Protokols stājas spēkā pēc tam, kad spēkā ir stājies starptautiskais līgums.

Protokols stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc tam, kad ir iesniegti 10 dokumenti par protokola pildīšanu.

2. Pēc tam protokols citās valstīs stājas spēkā pēc 30

dienām, kad valstis apņemas pildīt šo protokolu un iesniedz dokumentu par to.

14.pants

1. Nav atļautas atrunas, kas neatbilst protokola mērķim un uzdevumiem.

2. Xxxxxxx var atsaukt jebkurā laikā.

15.pants

1. Ikviena dalībvalsts var ierosināt grozījumus un tos iesniegt Apvienoto Nāciju Organizācijas vadītajam.

Vadītājs informē citas dalībvalstis.

Vadītājs lūdz paziņot vai citas valstis grib sasaukt sanāksmi un lemt par grozījumiem.

Ja 4 mēnešu laikā vismaz 1/3 dalībvalstu to grib darīt, tad vadītājs sasauc sanāksmi.

Grozījumus jāatbalsta vismaz 2/3 no tām valstīm, kas piedalās sanāksmē un balso.

Tad vadītājs grozījumus iesniedz Ģenerālajai Asamblejai apstiprināšanai.

Pēc tam visas dalībvalstis pieņem grozījumus.

2. Grozījumi stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc tam, kad 2/3 valstu apstiprina, ka atzīst grozījumus.

Valstu skaitu rēķina no tā valstu skaita, kas bija grozījumu pieņemšanas dienā.

Pēc tam ikvienā dalībvalstī grozījums stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc tam, kad valsts ir iesniegusi savu pieņemšanas dokumentu.

Grozījumi ir jāievēro tikai tām dalībvalstīm, kuras tos ir pieņēmušas.

16.pants

Dalībvalsts var pieņemt lēmumu nepildīt šo protokolu.

Tad dalībvalsts iesniedz rakstisku paziņojumu Apvienoto Nāciju Organizācijas vadītājam.

1 gadu pēc tam protokolu var nepildīt.

17.pants

Šī protokola tekstam ir jābūt pieejamam saprotamā veidā.

18.pants

Šī protokola teksts ir arābu, angļu, franču, krievu, ķīniešu un spāņu valodās. Šajās valodās protokola teksti ir vienādi.

To apliecinot, valstu pārstāvji ir parakstījuši šo protokolu. Tiesības parakstīt ir devušas valstu valdības.